Latvijas Avīze, 2009.gada 15.augusts.

Pēc pusgadsimta pārtraukuma 1990. gadā atsākās svētceļojumi uz Aglonu pirms katoļiem svarīgajiem Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem.

Šogad ir jau divdesmitais gājiens, bet svarīgi būtu atcerēties 1959. gada 15. augustu. Toreiz ar Aglonas dekāna Pētera Jakoveļa gādību dievnama dārzā bija uzstādīti skaļruņi, kas baznīcā neietilpušajiem daudzajiem dievlūdzējiem deva iespēju sekot līdzi misei un noklausīties sprediķi. Tūlīt pēc svētkiem dekānam uzrādīja apsūdzību par šo apskaņošanu, un tiesa Pēterim Jakovelim piesprieda trīs mēnešus labošanas darbu.

Dažādus spaidus padomju varas gados piedzīvojušo Aglonas garīdznieku rinda ir pagara, taču priesteru sodīšana – piemēram, dekāns Antons Indāns bija spiests kādu laiku strādāt baznīcā par sargu – nemazināja 15. augusta svētku pulku. Ļaudis saradās par spīti antireliģiskajai aģitācijai, sliktajai satiksmei un iespējai piedzīvot represijas līdz pat atlaišanai no darba. Aglonas svētku apmeklēšanā līdztekus skaidri saskatāmajai protesta izpausmei mājoja arī vajadzība atkal un atkal nostiprināt secinājumu, ka nav aizmirstas latviešiem svarīgās kristīgās, kultūras un morālās vērtības. Tās arī vienoja šā nozīmīgā dievkalpojuma vairākumu.

Pazīstu cilvēkus, kuri diezgan skeptiski raugās uz jelkādām neparastām spējām. Tomēr ik gadus viņi izbrīvē 15. augustu tikai tāpēc, lai šajā dienā lūkotos uz Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētbildi un secinātu: tas patiesi ir garu augšupceļošs brīdis, pēc kura jūties stiprāks un izlēmīgāks. Kaut gan milzīgajā pulkā blakus svētceļniekiem un īsteni ticīgiem katoļiem stāv ziņkārīgie, līdzskrējēji un politisko dividenžu kārotāji, šo dienu caurvij sajūta, ka lielu pretrunu un ikdienas ķibeļu plosītajā dzīvē tomēr pastāv stabilas lietas, par kurām esam vienisprātis. Acīmredzot starp 15. augusta stiprajiem magnētiem jānosauc arī iespēja noticēt, ka šo svētku gaisotnē liela mērķa vārdā mēs varētu atsacīties no maziskas godkāres kurinātiem ķīviņiem un neauglīgas rēķinu kārtošanas, ka mums pietiktu gudrības vienoties darbiem, kuri būs atbalsts ceļos paklupušajai valstij. Par tās nodošanu Dievmātes aizbildniecībā šodien ļaudis Aglonā vienosies kopējā lūgšanā, un kāds zinīgāks varbūt atcerēsies līdz mūsdienām atceļojušo stāstu no 18. gadsimta: tad Marseļā briesmīgās mēra epidēmijas laikā arhibīskaps dievkalpojumā uzticēja šo pilsētu Pestītāja Sirdij, un nāves pļauja aprima. Brīnums?... Lai kā mums gribētos pieredzēt, ka smagos brīžos nāk augstāki spēki un atrisina problēmu, bez pašu cilvēku līdzdalības vēlamo rezultātu gaidīt nav prāta darbs. Arī šodienas lūgšana nav burvju nūjiņa, kas jau rīt uz brokastlaiku sakārtos valsti. Pašiem vien tas būs jādara. Taču gribētos sagaidīt, ka kopīgi raidītā lūgšana vispirms atbalsosies Latvijas politiskajā vidē, kur stīvēšanās pat šķietami tuvu spēku starpā pašu vienotības jēdzienu jau aizved līdz absurdam. Kā gan citādi saukt šajās dienās publiskoto ideju apvienot trīs labēji orientētas partijas, lai – uzmanību! – cīnītos PRET citām līdzīgām? Ka iespēja vienoties PAR tomēr pastāv, iespējams pārliecināties Aglonas bazilikai tuvajā Karaļa kalnā: tur uz Jāņa Stupāna zemes domubiedru grupa bez trokšņa un lielām finansēm iekopj ainavu, kam nākotnē izredzes ierindoties starp Baltijas svētvietām.

Monika Zīle