Autors: Gunārs Grēniņš

Aiz vārtiem, kas ieved mūsu Dzīvības dārzā,

Mēs jūtam kā pasaule elpo un zied,

Un zilajās debesīs, augstu virs galvām,

Mums enģeļu pulki par Dzīvību dzied.

Stāv Dzīvības Karalis zaļajā kalnā,

Viņš cilvēkiem vārtus uz debesīm ver.

Un Pasaules Gaismu, kas dzimst viņa rokās,

Kā dāvanu cilvēkiem dvēselēs ber.

Un enģelis, Debesu godībā augstā,

Stāv Karalim blakus un lūdzas par mums.

Tam Dzīvības grāmata atvērta plaukstā:

Tiek piešķirts mums iegūtais mantojums.

Un Kristus bērns Dievmātes glāstošās rokās,

Kā pērlīte rasā, kas rītausmā mirdz.

Un sirdi pie Debesu Jaunavas kājām

Te veidot nāk cilvēku mīlošā sirds.

Vēl divpadsmit ciltis nes ciešanu krustu,

To panest ne vienmēr pieteik mums spēka,

Bet jāiznes tas līdz Kristum ir mums,

Lai kļūtu reiz visi mēs brīvi no grēka.

Balts mākoņu kuģis pār ezeru slīd

Ar Dzīvības vainagu mastā,

To redzot, svētlaimē pukstēt sāk sirds

Mums visiem, kas stāvam šai krastā.

Šie bērni no Ievas un Ādama nama

Pa divpadsmit takām nāk pasaulē šajā.

Un, atdodot Valdniekam godu un slavu,

Mēs šodien tos redzam kā sākumu savu.

Kad otreiz Dievs Dēlu mums pasaulē sūtīs,

Tad enģeļi Debesu bazūni pūtīs.

Tas laiks nav aiz kalniem, tas atnāks jo drīz,

Pār zemi kad laime un asaras līs.

Nāk valstība Jaunā, kam Debesu vārti ir,

Kas dzīvi uz zemes, no dzīves mūžībā šķir.

Šos vārtus tai dienā, kā Derībā lasām mēs,

Vērt gribēs visi, bet daudzi nevarēs.

Vislabākās domas, Kungs, mēs Tava altāra priekšā nesam,

Un pateicamies, ka pasaule ir, ka paši mēs esam.

Te izsūdzam savus grēkus un saņemam piedošanu,

Kungs, pieņem pie Sevis mūsu visus, - arī dvēseli manu.